Dzimis es esmu 1954. gadā, kopš tā brīža moku sevi un citus ar savu neatlaidību, spītību. Uzaugu bez tēva. Dzīvokļa kaimiņš (es, mamma, vecāmamma vienā istabā, un strādnieku ģimene 7 cilvēkiem otrā istabā) reizēm aiztaisīja logu ar segu un tumsā nodarbojās ar kaut kādu buršanos, viņš bija foto mīlētājs. Tiesa, bez tā viņš vēl aizrāvās ar medībām un makšķerēšanu, kā arī mīlēja iedzert.

Par nelaimi es no viņa pārmantoju tikai mīlestību pret fotogrāfiju. Kopš tā brīža fotopapīrs, kas pārvēršas to attīstot, man ir lielākais brīnums kāds vien var būt. Tā es kļuvu par brīnumdari un sāku mācīties lai kļūtu par burvi.

Kā bērns es biju vājš, daudz slimoju. Mīļākie priekšmeti skolā bija fizika un matemātika. Skolotāji mani slavēja un prasīja, lai atrisinu uzdevumus. Iestājos Tehniskās Fizikas institūtā. Aizraušanās ar fotogrāfiju tik ļoti aizpildīja manu laiku, ka tā kļuva par manas dzīves galveno nodarbošanos. Kad 1969 nolēmu sākt nodarboties tikai ar fotogrāfiju un pametu institūtu, man nebija nevienas fotogrāfijas , un es neko no tā nesapratu.

Bet man paveicās. Notika tas 1979-80` tajos gados. Pamazām es iepazinu meistaru darbus: A. Kartje- Bresona, J. Smita, A. Kerteša un viņi kļuva par maniem skolotājiem.
Strādāju par fotogrāfu dažādās organizācijās: rūpnīcā, Skolotāju namā, reklāmas nozarē utt. Uz fotogrāfiju gāju lēnām: uzņēmu kluso dabu, aktus. Maniem jaunajiem draugiem - fotogrāfiem tas iepatikās, tiesa, pēc tam, kad sāku fotografēt cilvēkus uz ielas, viņi teica, ka esmu bezcerīgs un ka nekas no tā nesanāks.

Šeit man atkal palīdzēja mana spītība, nepaklausīju viņus un paliku pie tā, ko biju iesācis darīt. Uzskatīju un turpinu uzskatīt, ka atšķirība starp kluso dabu un reportāžu nav tik liela kā pieņemts uzskatīt. Taisnība, ka cilvēki vienmēr kaut kur kustas, bet priekšmeti izliekas par nedzīviem. Bet jāsaka, ka citas atšķirības es neredzu.

Daži no uzņēmumiem tika publicēti Maskavas avīzēs, viens pat parādījās uz „Padomju foto" aizmugurējā vāka, nejaušības pēc ieguvu pirmo vietu padomju zemju foto konkursā „Asofoto- 75". Par ko ieguvu- nomiršu, bet nerādīšu. Kauns.

Piedalījos vairākos desmitos izstāžu iekš „Malaja gruzinskaja". Atceros kā pirmo reizi atļāva izstādīt aktus. 1985. gadā atklāju pirmo personālizstādi. Vairāki cilvēki teica, ka viņiem paticis. Atkāpšanās ceļa vairs nebija.

No 1979- 1983 gadam lasīju lekcijas mākslas Universitātē. Pēc tam strādāju dažādās ar kultūru saistītās organizācijās. Visplašākā rezonanse bija mākslinieciskās fotogrāfijas Studijai iekš Maskavas Valsts Universitātes (1985-87. g.) To gadu studenti šobrīd strādā praktiski visos Maskavas lielākajos izdevumos, daži ir kļuvuši par slavenībām. Daži no viņiem šos gadus atceras kā pašus laimīgākos. Par daudziem fotogrāfijas meistariem Maskava uzzināja tieši Studijā; tās pat nebija izstādes, darbi tika izstādīti tikai uz vienu vakaru. Izstādēm vajadzēja iegūt atļaujas attiecīgajās iestādēs (cenzūra).Piereģistrējām un noorganizējām Pirmo Maskavas jaunatnes izstādi ar afišām un apmeklētājiem, pēc tam Igora Muhina izstādi. Tas iestādēm vairs nepatika. Muhins fotografēja hipijus un pankus, viņi nāca uz sevi skatīties, sēdās uz grīdas un nekaunējās lietot ne īpaši piedienīgus izteicienus. Sākās izskaidrošanās un man nācās aiziet.

Pirmie mūs atklāja somi. 1986. Gadā atbraucot uz Maskavu viņi bija pārsteigti, ka Padomju Savienībā ir bijuši un joprojām ir fotogrāfi, pat ne fotogrāfi, bet katlu mājas dežuranti, naktssargi vai vienkārši liekēži, kas nopietni nodarbojas ar fotogrāfiju, ar presi nav saistīti un savās bildēs rāda reālu cilvēku dzīvi. Nosauca viņi šo dīvaino parādību par „Jauno vilni". Drīz vien Somijā iznāk grāmata „Citādi redzošie". Sākās izstādes un braucieni uz ārzemēm, pateicoties perestroikai mēs to varējām. Pēc tam grāmatas iznāca Francijā, Šveicē, Anglijā, Amerikā. Autors pēdējai un visinteresantākajai grāmatai „Mainīgā realitāte", ļoti jauks cilvēks Leah Bendavid- Val, redaktore grāmatu nodaļai Nathional Geographic. Es viņai palīdzēju ar visu, ko vien varēju..

No 1992 līdz 1997 gadam divas dienas gadā sēdēju Kremļa kabinetos. Tas saucās Krievijas Federācijas Prezidenta Valsts Prēmijas komisija. Es it kā biju fotomākslas eksperts. Jēga no tā bija maza, jo neviens no diviem izvirzītajiem fotogrāfiem - L. Bergoļcevs un V. Gippenreiters - šo balvu neieguva. Nu ļoti neparasti būtu bijis šādu mākslas prēmiju piešķirt par kaut kādām fotogrāfijām! Neapmeklēt sēdes nedrīkstēja, dažreiz slēgtajos balsojumos mana balss izrādījās izšķiroša. Rezultātā kāda paveca akadēmiķa vietā prēmiju ieguva talantīgs mākslinieks no Jakutijas. Prēmija, ja pareizi atceros, bija 10 vai 20 tūkstoši dolāru.

Kopš 1999. gada lasu sekojošās lekcijas Maskavas Valsts Universitātes žurnālistikas fakultātē: "Foto kompozīcija", „Bilžu apstrāde", „Foto meistarība", „Attēlojums un dizaina teorijas pamati".

Jau ilgi vairs nestaigāju pa ielām ar kameru rokās. Kādu desmitu īstu fotogrāfiju man ir izdevies uzņemt. Labākajā gadījumā atlikušās dzīves laikā es uzņemšu vēl desmit tikpat labas fotogrāfijas. Bet man pilnīgi pietiek arī ar to, kas jau guļ mapē, uz kuras virsū stāv rakstīts "izstāde".

Tāpēc nolēmu, ka došu daudz lielāku ieguldījumu tad, ja lasīšu lekcijas un rakstīšu grāmatas par savā dzīvē nozīmīgāko- fotogrāfiju. Ceru, ka es neesmu kļūdījies.

Teksts no http://www.lapinbook.ru/home.php