AS Latvenergo Enerģētikas muzejā Ķegumā veselu gadu būs atvērta fotoizstāde, kas spilgti ataino kā tapa 20. gadsimta Latvijas iespaidīgākā celtne. Ar šo monumentālo darbu Kārlis Ulmanis uzcēla sev nekad neiznīcināmu pieminekli. Šogad 15. oktobrī aprit 70 gadi, kopš tika iedarbināts Ķeguma pirmais hidroagregāts. Enerģētikas muzeja vadītāja Ina Lastovecka un vecākā krājuma glabātāja Everita Tamme no turpat divpadsmit tūkstošiem fotonegatīvu izvēlējās 70 lielformāta fotogrāfijas un izdeva kalendāru liecību par laiku, kad tapa Ķeguma HES. Tās nav mākslas fotogrāfijas, tomēr jāteic, ka tā ir mūsdienu instalācijas  grandiozākā izstāde, kas būtu jāredz ikvienam.

 

Šo fotogrāfiju autors ir Eduards Kraucs, kuru pazīstam kā Latvijas skaņu kinohronikas autoru un celmlauzi. Skatoties šajos 70 apstādinātajos mirkļos, pārņem lepnums par mūsu senču spēju, māku un varēšanu paveikt kaut ko tādu. No koka konstruētie veidņi, kurus aizpildīja ar betonu, ir patiesi veidoti kā mākslas darbi precīzi un skaisti. Par šo apjomīgo darbu un vērienu lai runā skaitļi: pārvietoja pavisam 1,3 miljonus kubikmetru zemes un klints, upes gultnē uzspridzināja 0,2 miljonus kubikmetru klints, iebūvēja 235 000 kubikmetru betona, izlietojot 77 000 tonnu vietējā un 2 200 tonnu ārzemju cementa. Kopā ar aizvariem un mašīnām izlietoja 22 000 tonnu dzelzs un tērauda. Celtniecībā strādāja 3 000 strādnieku, bet 1938. gadā pat 4 000.  Srādniekiem uzcēla labiekārtotas barakas ar centrālapkuri, ūdensvadu, lētu ēdnīcu un kino. Ārzemju tehniskajā periodikā Ķeguma būve savulaik raksturota kā ievērojamākais darbs hidroelektriskajā būvniecībā.

Izstāde par Ķeguma būvi, šķiet, ir autora Eduarda Riharda Krauca vienīgā personālā izstāde Latvijā. Nav arī dzirdēts,  ka trimdā viņš būtu rīkojis kādu savu darbu fotoizstādi. Arī ziņas par autoru ilgu laiku bija visai skopas, kaut gan Latvijas kinofonofoto arhīvā glabājās krietns skaits viņa uzņemto hroniku no trīsdesmitajiem gadiem. Dzelzs priekškars neļāva nedz sazināties, nedz iegūt informāciju par Edurdu Kraucu. Es personīgi  ar viņa dzīvesstāstu  iepazinos tikai 1999. gadā, kad ar mūsu tautiešu Olitas Grigors, Helēnas Hofmanes un Nollendorfu dzimtas atbalstu nokļuvu Kalifornijā Hūvera institūtā (Hoover Institution), kur glabājas viņa atstātais mantojums. Kā daudzām Latvijas personībām, arī Kraucam ir bijis visai raibs un bagāts mūžs. Par sevi Kraucs stāstījis: “Esmu dzimis 1898. gadā Rīgā. Desmit gadu vecumā sāku interesēties par fotografēšanu un filmu. Pirmā pasaules kara laikā ar ģimeni evakuējos uz Maskavu. Maskavā beidzu vidusskolu un iestājos Kalnu institūtā (Московский горный институт P.K.)  [..] Beidzot Kalnu institūtu, bija nodoms organizēt ekspedīcijas kalnos ar filmu uzņemšanu.”Revolūcija Krievijā pārtrauca Krauca ieceres, 1921. gadā viņš atgriezās Latvijā un brīvprātīgi iestājās  nacionālajā armijā. Eduards Kraucs ar smaidu atceras: ”Tika strādāti visādi darbi. Ar palienētu aparātu sāku nodarboties ar fotografēšanu. Fotouzņēmumus par aktuālām tēmām piedāvāju avīzēm un žurnāliem. Pasākums veicās un varēju jau pieņemt pirmo palīgu Jāni Baltiņu, apmācot viņu arī filmēt.” Pēc manis apzinātās informācijas Eduards Kraucs 1925. gada 23. martā atvēris savu fotodarbnīcu Marijas ielā 78 - 3, bet no 1930. gada - Dzirnavu ielā 57. Vēlāk uz fotogrāfijām spiež zīmogu Ed. Kraucs “FILM-foto”. 1930.gadā viņu angažē vācu filmu sabiedrība UFA. Filmēšana kļūst par Krauca galveno nodarbošanos, un divu gadu laikā viņš paspēj uzfilmēt 100 kinohronikas. Šo notikumu ar līdzgaitniekiem un “Jaunāko Ziņu” fotoreportieriem atzīmē restorānā ar zīmīgu nosaukumu “Ēdene”. Kopš 1931. gada viņš kopā ar skaņu režisoriem brāļiem Blumbergiem veidoja skaņu hroniku filmas. Viņi bija pirmie Latvijā. Par šo laika periodu Eduards Kraucs atceras: ”Sākums bija grūts, nav iekārtas, materiālu, un pasākumam jāpiemaksā no fotografēšanas ienākumiem. Ar laiku lieta uzlabojas un var sākt arī ārzemju laikrakstiem un žurnāliem piegādāt fotogrāfijas no Latvijas, kā arī ārzemju filmu nedēļas apskatus.” Pēc padomju okupācijas 1940. gadā, Kraucs turpina strādāt un pārdzīvo arī vācu okupāciju.  Un ko gan viņš citu darītu, viņš, protams, filmē. Vācu laikā top filma “Sarkanā migla” par Baigā gada notikumiem. 1944. gada 13. oktobrī Eduards Kraucs no Ventspils ar kuģi  dodas uz Vāciju. Krievu lidmašīnas uzbrūk bēgļu kuģim,  Kraucs tiek ievainots, arī māte un brālis esot cietuši. Kuģis ar 600 bēgļiem esot nogrimis, Kraucam izdodas izglābties. Vācijas bēgļu nometnēs tiek filmēta latviešu dzīve kara un pēckara apstākļos. Un 1950. gadā izceļojot uz ASV, viņš turpina filmēt bēgļu iekāpšanu un dzīvi uz kuģa. Pirmos trīs mēnešus abi ar sievu strādā  Miniapolē, bet drīz vien viņš dabū darbu savā profesijā filmu sabiedrībā “Alexander Film”, kur starp 600 darbiniekiem strādā  arī 24 latvieši. Te viņš realizēja vērienīgu projektu, organizējot 100 televīzijas raidījumus ar ievērojamiem tautiešiem par latviešu lietām. Un izrādās, ka ”Baigā gada” izdevumā lielākās daļas dokumentālo fotogrāfiju autors ir Eduards Kraucs. Pārzinot citu fotogrāfu darbību 1940. - 1941. gadā intuitīvi nojautu, ka minēto dokumentālo fotogrāfiju autors varētu būt tieši Kraucs. Tāpēc vēlējos nokļūt Hūvera institūtā (Hoover Institution), lai pārliecinātos par to. Tur tad  arī ieguvu apstiprinājumu savai nojautai. Institūtā glabājas lielākā daļa filmu, fotogrāfiju un dokumentu, kas tapuši trimdas laikā. No dzīves Eduards Kraucs šķīrās 1977. gada 14. septembrī Koloradospringsā, kur bija nostrādājis 26 gadus.

Latvijas muzejos, arhīvos, bibliotekās glabājas Eduarda Krauca fotogrāfijas, bet ne tik lielā skaitā, kā tas ir AS Latvenergo Enerģētikas muzejā 11 150 fotonegatīvi, kas rāda Ķeguma celtniecības gaitu no 1936. līdz 1940. gadam. Es laikam tā arī nebūtu uzzinājis par šo unikālo bagātību, ja netiktu uzaicināts kosultēt vēl par vienu latviešu fotogrāfijas korifeju Robertu Johansonu. Mani tas izbrīnīja, jo biju iedomājies, ka trīsdesmito gadu otrajā pusē Kraucs nodarbojās tikai ar filmēšanu, bet izrādās, ka katrs darbiņš ir labs, ja ir pasūtījums, turklāt vēl valsts pasūtījums.

Un līdz ar to mums ir dota iespēja  Krauca apstādinātajos stopkadros redzēt, kā tapa unikālā celtne, kas ienesa gaismu gan pilīs, gan būdiņās.

Pēteris Korsaks, fotovēsturnieks.