1884 - 1962

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā fotogrāfa Viļa Rīdzenieka vārds bija labi pazīstams. Viņa firmas darbnīcu KLIO Vaļņu ielā, pašā vecpilsētas sirdī, bija iecienījuši rakstnieki, mākslinieki, visdažādāko profesiju cilvēki. Fotogrāfa vārds no jauna tika daudzināts atmodas laikā, kad 1989. gadā rīkojām fotogrāfijas 150. gadadienai veltītu fotoizstādi. Izstādes laikā fotogrāfa atraitne atklāja, ka pusgadsimtu tikusi slēpta un glabāta lielformāta fotogrāfija - Latvijas proklamēšanas 1918. gada 18. novembra akts. Viļa Rīdzenieka uzņemtais foto negatīvs ir vienīgais zināmais dokuments, kas ir fiksējis šo nozīmīgo aktu Latvijas vēsturē. Tagad fotonegatīvs glabājas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

Viļa Rīdzenieka kā profesionāla fotogrāfa darbu Latvijas valsts ir novērtējusi ar Triju Zvaigžņu ordeni 1930. gadā un 1938. gadā līdz ar citiem fotogrāfiem, apbalvojot ar piektās šķiras Atzinības krustu. Fotogrāfs sava mūža 78 gados tika paveicis daudz, atstādams mums lielu vēsturisku un māksliniecisku fotogrāfiju kolekciju. Lai nopietni izvērtētu Viļa Rīdzenieka devumu latviešu kultūrā, būtu jāraksta grāmata un jāizdod vairāki foto albumi. Godinot viņa piemiņu jubilejas reizē, nosaukšu tikai nedaudzas tēmas, pie kurām autors ir strādājis gadiem ilgi. Viena no tām ir Rainis. 1919. gadā Rīdzenieks nosūta Rainim un Aspazijai uz Šveici fotoalbumu ar Latvijas dabas skatiem un vēsturiskiem uzņēmumiem. Atbildes vēstulē Rainis raksta: „Mīļā dzimtene nevarēja mums atsūtīt skaistāku un mīļāku piemiņu kā savu ģīmetni. Sāpīga ir viņas seja un nopietna; viņa cīņā asiņo par savu nākotni... Jūs ne vien pilnīgi tehnikā, Jūs dzejnieks vielas un momenta izvēlē." Vilis Rīdzenieks tiek iekļauts delegācijā, kas 1920. gadā brauc uz Daugavpili sagaidīt dzejnieku pāri atgriežamies no trimda. Top liela fotogrāfiju sērija par šo notikumu. Vēlākos gados fotogrāfs un dzejnieks kļūst draugi - Rainis nereti ciemojas Rīdzenieka dzimtajā pusē Mežmuižā, lai dabas klusumā atpūstos un rakstītu.

No vēsturiskā viedokļa nozīmīga ir fotogrāfiju grupa , kur parādīti Kurzemes bēgļi, Bermonta postījumi Rīgā un Latgales atbrīvošana 1919. un 1920. gadā, jo Rīdzenieks bija pie Latgales divīzijas štāba fotogrāfs. Miera laikā daudzas no toreiz uzņemtām fotogrāfijām pārtapa mākslas tēlos un guva atzinību izstādēs (Sardzē, Nāves sala, Pēdējā gaita, Pa aizmirstām takām). Pie vēsturiskajā tēmām jāpieskaita arī 1917. gada pretkara demonstrācijas Rīgā, vācu okupācijas kareivji pilsētas ielās, arī komunistiskās kaujas pulki, 1919. gada komunistiskās propagandas atribūti Esplanādē un dekorētie valdības un Rīgas Strādnieku deputātu padomes nami. Fotogrāfs ir modri sekojis arī tādiem notikumiem kā plūdi Rīgā 1925. un 1931. gadā. Liela sērija, varbūt pati lielākā, ir Rīgas pilsētas un rīdzinieku dzīve visdažādākajās izpausmēs. Te varētu minēt veco Daugavmalas tirgu un jaunā Centrāltirgus celtniecību, ostu ar kuģīšiem, tvaikoņiem, strādniekiem, ķīpu nesējiem, sviesta mucām, krāniem un vedējiem ragavās. No šodienas skatupunkta kā eksotiku var aplūkot ormaņus, taksometrus, tramvajus un autobusus, satiksmes regulētājus policistus, kad redzams tikai viens auto. Bet šie fotouzņēmumi kā liecība par to laiku, kurā dzīvoja un strādāja fotogrāfs, ir patiesi un interesanti no daudziem aspektiem. Rīgas šaurās ieliņas, pieminekļi, ievērojamas kultūras iestādes, satiksmes kuģīši, Rīgas panorāmas skati un vēl. Noteikti jāpiemin ievērojamu personu portretu galerija: Vilhelms Purvītis, Kārlis Jansons, Pēteris Nomalis, Pāvils Rozītis, Andrejs Upītis, Teodors Reiters, Berta Rūmniece, Rūdolfs Bērziņš, Lilita Bērziņa un vēl daudzi citi.

Sākotnēji Vilis Rīdzenieks fotogrāfiju bija apguvis pašmācības ceļā, tikai ar līdzdalību 1905. gada revolūcijā nonākdams Pēterburgā, viņš šo arodu mācījās pie profesionāliem fotogrāfiem. 1908. gadā atgriezies Latvijā, vienu gadu viņš strādā pie pazīstamā fotogrāfa Mārtiņa Lapiņa Grīziņkalnā. 1909. gadā pāriet strādāt uz Liepāju, kur vada Leibovica fotodarbnīcu. Liepājā apprecas un meklē iespēju izveidot pašam savu fotodarbnīcu. Un tā 1910. gadā Ventspilī atver fotostudiju ar diezgan izaicinošu nosaukumu „Konkurencija". Šajā laikā Rīdzenieks sāk sūtīt savus darbus uz izstādēm un konkursiem. Tā 1911. - 1912. gada „Gevert" firmas izsludinātājā starptautiskajā izstādē starp 60000 eksponātiem Rīdzenieks, tolaik vēl ar vārdu Aleksandrs Mednis (tas bija viņa segvārds, kad viņš devās no Latvijas uz Pēterburgu), iegūst diplomu un naudas balvu. Savu īsto vārdu viņš atguva tikai 1921. gadā. Vilis Rīdzenieks raksta: „1921. gadā man gadījās liksta. Bija jāmeklē Raiņa palīdzība. Kā jau minēju - revolūcija laikā dzīvoju ar Medņa uzvārdu. Vienmēr aizņemts ikdienas darbā un rūpēs, nemaz par to nedomādams. Politiskās pārvaldes aģenti tomēr to bija uzzinājuši. Tie ievadīja izmeklēšanu, nopratināja, grasījās mani nodot tiesai un sodīt ar cietumu. Pastāstīju Rainim par savu nelaimi. Viņš - kā vienmēr atsaucīgs - nāca palīgā. Savu zaudēto īsto uzvārdu atguvu." (Atmiņas rakstītas 1954. gadā, glabājas Teātra, rakstniecības un mūzikas muzejā). Ventspils periodā pie viņa mācās vēlāk pazīstamais portretists Kārlis Bauls. 1915. gadā Rīdzenieks pārceļas uz Rīgu un vada KLIO darbnīcu līdz 1936. gadam, kad tā pāriet Jāņa Krustiņa īpašumā. Rīdzenieks savā fotogrāfa mūžā ir izskolojis daudzus fotogrāfus, vadīdams fotokursus un divdesmito gadu sākumā arī Latviešu Fotogrāfisko biedrību. Pie viņa allaž ir bijuši mācekļi un, kā rāda arhīva dokumenti, KLIO pēdējā darbības gadā viņam ir bijuši divi un dažus mēnešus četri mācekļi. Starp pazīstamākajiem viņa skolniekiem minami fotogrāfi Bonifācijs Tiknuss, Pauls Cīrulis, Jānis Čakstiņš un Gunārs Janaitis. 1924. gadā Vilis Rīdzenieks nodibina profesionālo fotogrāfu biedrību, kuru nosauc par Latvijas fotogrāfu arodnieku biedrību. Sākot ar 1921. gadu līdz pat 1958. gadam, Rīdzenieks ir aktīvs izstāžu dalībnieks. Tā 1928. gadā par portretu Māte un vēl vairākiem darbiem autors Vimbledoras starptautiskajā izstādē saņem zelta medaļu. Arī 1937. gada pirmajā Latvijas daiļamatniecības izstādē viņš saņem sudraba medaļu (žūrijas loceklis mākslinieks Jānis Kuga) „ Par izcili vērtīgām mākslas fotogrāfijām". Savas atziņas par mākslas fotogrāfiju Vilis Rīdzenieks dažreiz izteicis arī preses izdevumos. Žurnāla „Objektīvs" 1929. gada Nr.3/4 ievietotajā rakstā „Piezīmes par mākslas fotogrāfiju" lasām: „Šo laiku fotogrāfija ir ieņēmusi ievērojamu vietu līdzīgi citām mākslām, un fotogrāfam māksliniekam kā tādam jābūt tāpat sagatavotam kā darbiniekam citās mākslās - ar mākslas gaumi, saprātu, nojausmu un, pats par sevi saprotams, jāpārvalda pamatīgi savas nozares tehniskā puse. Mākslas fotogrāfija prasa pamatīgu iepriekšējo darbu un meklēšanu, kulturālo sagatavošanos, glezniecības un kultūras studēšanu; tāda meistara darbs fotogrāfijas laukā būs mākslas vērtīgs." Fotogrāfam savā veidā ir smaidījusi laime, bet varbūt viņš paredzēja situācijas un nozīmīgākos Latvijas valsts tapšanas brīžus? Vilis Rīdzenieks ir fiksējis arī ievērojama kultūras pieminekļa iznīcināšanu, tā radās visiem labi pazīstamā Pētera baznīcas torņa degšanas fotogrāfija 1941. gada 29. jūnijā. Minētā fotogrāfija vācu okupācijas laikā tika tiražēta kā atklātne un kā tautas palīdzības izdevums ar parakstu „Boļševiki nodedzina Sv. Pētera baznīcu", un vēl šodien tā palaikam atrodama antikvariātos. Par šādu attēlu padomju laikos varēja draudēt lielas nepatikšanas un Rīdzenieka meita stāstīja, ka „papiņš ticis saukts uz čeku". Lai pārliecinātos vai par šo gadījumu ir dokumentālas liecības, lūdz SAB Totalitārā režīma seku dokumentēšanas centram skaidrojumu. Atbilde skanēja, ka tāda liecība nav atrodama esošajā kartotēkā, taču tas vēl nenozīmē, ka Rīdzenieks nav bijis pratināts. Degošā Pēterbaznīca, Emīla Dārziņa mātes portrets un Latvijas proklamēšanas fotogrāfija ir patiesi pārlaicīgi trīs Latvijas simboli. Un latviešu fotogrāfijas vēsturē tie ir ierakstīti kā tautas dziesma, kas katram latvietim ir sava.

Pēteris Korsaks,
fotovēsturnieks.