Jāņa Gleizda pusgadsimts fotogrāfijā.

2009.g. pasaules fotogrāfu kopiena atzīmēja  šīs gaismas tēlu mākslas izgudrojuma atzīšanas 170 gadadienu. Starp Latvijas fotogrāfijas meistariem ir vairāki, kuri ar to nodarbojas pusgadsimtu. Viņu veikums jau tādēļ vien ir cienījams, ka tas atspoguļo mūsu kultūras vibrācijas neviennozīmīgā vēstures periodā. Starp pazīstamajiem Latvijas fotogrāfiem  jāmin  arī Jāņa Gleizda vārds. Pagājušā gada  7. maijā viņš atzīmēja 85. dzimšanas dienu. Tagad romantisko tēlu meistars ir aizgājis mūžībā. Jānis Gleizds ir viens no tiem Latvijas fotogrāfiem, kura 1960 -1980 to gadu periodā radītās foto kompozīcijas joprojām vistiešāk aizskar romantisma un simbolisma tradīciju cienītājus. Salīdzinājumā ar daudziem saviem laikabiedriem, Jānim romantisma jēga bija viņa paša esības pamats. Tas viņa motivāciju atšķīra no vairāku pazīstamu Latvijas fotogrāfu darbības, jo viņi romantisma elementus izmantoja, lai izpatiktu kādai skatītāju daļai. Šķiet, ka J.Gleizda nodomu tiešums rosināja skatītāju atsaucību. Šodien var teikt, ka viņa foto mākslinieka statuss vairāk ir sabiedrības viedokļa atspulgs tādā nozīmē, ka dominējošo priekšstatu par viņu veido skatītāju interpretācija. Laikā, kad Jānis Gleizds uzsāka savu iepazīšanos ar fotogrāfiska attēla tēlu veidošanas iespējam, Latvijas kultūra piedāvāja tās ikdienas lietotājiem īpatnu komunikācijas modeli par mākslu nosauktajā saskarsmes diapazonā. To pašu paskaidrojot nedaudz sadzīviskā valodā mākslas jēdziens, īpaši jau fotogrāfijas jomā, tolaik no visai plaša skatītāju loka puses tiek piemērots gandrīz visam, ko izdevies nofotografēt, bet kāds ar speciālu zināšanu palīdzību sakārtots ekspertu viedoklis vienkārši nepastāvēja. Jāņa Gleizda radītie attēli kopsakarībās ar viņa personību un likteni ir ieguvuši savu patstāvīgo vietu Latvijas iedzīvotāju priekšstatos par XX gs. otrās puses Latvijas fotogrāfijas sasniegumiem mākslas laukā. Izskaidrot un no dažādiem mūsdienu kultūras aspektiem analizēt Jāņa Gleizda veikumu ir visai sarežģīts uzdevums, jo pusgadsimta laikā ir ļoti mainījušies atsevišķi novērtēšanas kritēriji, savukārt citi neticami pārsteidzošā veidā ir pārakmeņojušies kā senu būtņu fosilijas. Jāņa Gleizda pašmācības ceļā apgūta tēlotājas mākslas pieredze visai likumsakarīgi palīdzēja izdarīt izvēli romantiska vispārinājuma tēlu virzienā. Tas bija tuvāks tam ētisko vērtību modelim, kuru viņš bija iemantojis kā bērnības un jaunības laika dzīvesziņu, tostarp tādu cilvēka ķermeņa daiļuma izpratni, kura vairāk ir jēdzienisks modelis nekā jutekliskas baudas interpretācija. Summējot pirmskara un pēckara gadu viņa iespējamo vizuālo tēlu pieredzi, var pieņemt, ka sākotnēji tajā dominē reliģisku priekšstatu vai izteikti romantizētu sižetu attēli. Pēckara periodā plaukstošais padomju dogmatisms noliedza reliģisko tēlu lietderību, bet tajā pašā laikā aktīvi ražoja realitātei ļoti aptuveni atbilstošus komunikatīvas funkcijas vizuālos tēlus. Jānim vizuālās kultūras pieredze izveidojās uz divu pretēju ideoloģiju sadursmes robežas, bet to abu vizuālā izpausme bija uz savdabīgās racionāla - iracionālā robežas. Viņa paša esības stabilitātes un radošās pašdisciplīnas meklējumi bija atraduši līdzsvaru uz šīs robežas un tagad jau pastāv kā reportāža no viņa subjektīvo tēlu realitātes. Personīgās dzīves dramatiskie notikumi nolika Jāni Gleizdu nevienlīdzīgas sacensības nosacījumos. Šķiet, ka pietuvošanās sporta norišu dinamismam palīdzēja uzturēt sevī pārvarēšanas izaicinājumu. Sporta tematikas attēli būtiski komentē pašas autora individualitātes veidošanās procesu. Jāņa Gleizda gara pasaules meklējumi, savu fizisko spēju pārvarēšanas izaicinājumi visgrodāk izpaužas viņa sporta tematikai veltītajos darbos un it īpaši motosporta sižetu kompozīcijās. Atšķirībā no aktu kompozīcijām tieši šajos darbos ir ieraugāms autora savas izteiksmes formas meklējumu ceļš starp spilgto racionālo norises paštēlu un autora subjektīvo vēstījumu. Tagad, apskatot šos daudzas izstādes piedzīvojušos attēlus, varam teikt, ka tajos ir viņa grūtību pārvarēšanas un virsotņu sasniegšanas ceļa tēls. J.Gleizda motosporta sižetu kompozīcijas atrodas fascinējošajā pārejas stadijā, sava veida barokamerā, kura samierina visai atšķirīgas J.Gleizda attēlu vērotāju grupas. Tehnisko sporta veidu cienītāji priecājas par to dinamismu un neprotestē pret acīmredzamām realitātes interpretācijām. Savukārt manipulētās fotogrāfijas pēcapstrādes paņēmienu izpratēji un fani akceptē šo izteiksmes līdzekļu lietošanu kā atbilstošu un izteiksmīgu. Dekoratīvu laukumu vai fotogrāfijas dizaina kvalitātes cienītāji vienkārši bauda attēlus ar cieņu pret to roku darba izcelsmi. Nepieciešamība nepazaudēt humāno vērtību līdzsvaru, uzturēt stabilu ētiskas kategorijas simbolu izskaidro J.Gleizda pievēršanos sievietes tēlam kā ikonas versijai. Daļu no šīs tematiskās grupas Latvijas skatītāji pirms neilga laika varēja aplūkot galerijā „Birkenfelds". Mūsdienu laikmetīgā māksla vairāk reflektē atziņu, ka cilvēka fiziskais veidols ir tikai dekoratīva zīme vai pat tikai kaila ķermeņa fakts mākslas tirgus skatlogā. Ar to bieži tiek stiprināts secinājumu par humānas būtnes esības nelietderību. Jāņa Gleizda aktu kompozīcijas ir aktīvā pretstatā šādam uzstādījumam. Kaut arī viņa tēlu manifests šodien izskatās pēc XIX gs. lauku puiša vīzijām, tās ar simbola vēstījuma jaudu aizstāv gan cilvēka fiziskās esības nosacījumus, gan ideālu nepieciešamību. Jāņa Gleizda ideālisma pievienoto vērtību veido viņa patiesums un godprātība aizstāvēt sievietes kā stabilizējoša, līdzsvarojoša faktora nozīmi mūsu saskarsmes mūžīgajā mainīgumā. Autors sava nodoma stiprināšanai bieži izvēlas izteiksmes līdzekli, kurš ar savu realitātes citādumu visvairāk atbilst autora nodomiem. Izohēlijas pēcapstrādes metode palīdz piešķirt tradicionālai figurālai kompozīcijai unikalitāti un pārlaicīguma nojausmu, bet pati pēcapstrādes metode nav izšķirošais lielums. Tā vienkārši ir atbilstīgi izvēlēta un palīdz veidot autora iecerētā vēstījuma formu un saturu. Metodes tehnoloģiskā sarežģītība ir vēl viens izaicinājums cilvēkam ar fizisko spēju ierobežojumiem un Jānis pārvarēja šo barjeru . Kaut arī J.Gleizds bija vārdos skops arī tad, kad izteikšanās iespēja nebija ierobežota, viņa atbilde uz jautājumu par attiecībām ar kādas noteiktas estētikas virzienu bija paskaidrojums, ka viņš tikai tiecas izteikt to daiļuma priekšstatu, kādu bija guvis bērnībā un jaunības gados. Viņš  bija neatlaidīgi tiecies uz kādu tēla vispārinājuma vīziju. Savas izpratnes robežās Jānis Gleizds centās uzturēt ideāla nepieciešamību cilvēku savstarpējā saskarsmē un sievietes tēls metaforas zīmju vai tikai nojausmu kvalitātē viņam šķita tieši tik aktuāls, lai nodarbotos ar to sava mūža lielāko daļu. Vilnis Auziņš                                                                   24.04.2010.Saulkrasti