Latvijas vizuālās mākslas vēsturei ir veltīts visai iespaidīgs pētnieciskās literatūras klāsts. Tomēr viena tās nozare ir palikusi ārpus pētnieku uzmanības loka, proti, fotogrāfija. Varbūt tas noticis tāpēc, ka fotogrāfiju ļoti ilgi uzskatīja - citi to uzskata vēl joprojām - par tīri tehnisku līdzekli objektu attēlošanai. Tādu viedokli ietekmēja arī fotogrāfijas tehnikas pārsteidzoši straujā attīstība. Publiku pārsteidza aizvien paplašinošās tehnikas spēja fiksēt realitāti, un pats tehniskais process, aiz kura palika nenovērtēts un pat nepamanīts cilvēks, kurš šo tehnikas "brīnumu" pakļāvis savai prasmei, gribai, fantāzijai, licis tai attēlot pasauli tādā izskatā, estētiskajā un cēloņsakarīgajā izpausmē, kā to redzēja un gribēja paradīt pats fotogrāfs. Un ja ar lielu nokavēšanos recenzenti, par pētniekiem lielāko daļu no viņiem saukt nevar, uzmanību sāka pievērst atsevišķiem fotomāksliniekiem, viņu individuālajam sniegumam, stilam un veikumam, tad par fotogrāfijas attīstības procesu, tā vienotību dažādībā un pretstatījumos, tā pēctecībā - par fotogrāfijas vēsturi Latvijā sarakstīts, šķiet, vēl nav nekas.

Fotogrāfijas divu gadsimtu vēsturi un tās dažādos posmus apzinot un pētot fotogrāfijas attīstību, neizbēgami jārisina jautājums par fotogrāfu personiskā ieguldījuma nozīmīgumu un to savstarpēju salīdzinājumu. Fotogrāfa ieguldījums tiek vērtēts vispirms pēc viņa radīto fotoattēlu emocionāli estētiska efekta, iespaida, kādu tas atstājis uz skatītājiem, rādot cilvēka, viņa sabiedriskās vai dabas vides tēlu. Fotogrāfija tiek aplūkota kā tēlotājas māksla paveids un lielā mērā pēc tiem pašiem kritērijiem. Izplatītākā, bet arī pati paviršākā pieeja te ir sekošana fotogrāfu popularitātei, uzskaitot katra foto meistara līdzdalību izstādēs un to katalogu publikācijas, turklāt nepamatoti subjektīvi izceļot vienu un ignorējot citus autorus vai pat žanrus. Tomēr šādas pieejas nepietiekamība atklājas uzreiz, tiklīdz mēs atskatāmies pat relatīvi nesenajā pagātnē, kad fotoizstādes nepraktizēja vai rīkoja tās reti, kad fotogrāfam kā personībai sabiedrība pievērsa daudz mazāk vērības, kaut izmantoja viņa darbus itin bieži un plaši.

Fotogrāfija kā cilvēka radoša darbība, kā vizuālā attēla radīšanas veids ir aplūkojama vismaz trīs galvenajos aspektos: no estētiskā - kā emocionāla mākslas tēla radīšana, no hronikas - kā reālas parādības vai fakta objektīva fiksācija un no tehniskā - radot tādus attēlus parādībām, kādus iepriekš pazīstamajiem līdzekļiem radīt neprata vai nespēja. Kaut šie trīs aspekti ir it kā patstāvīgi, tomēr tie fotogrāfijas un, īpaši paša fotogrāfa nozīmīguma vērtēšanā savā starpā vairāk vai mazāk saistīti, tādēļ izslēdz vai vismaz ierobežo fotogrāfiju un fotogrāfu izvērtēšanas viennozīmīgumu. Tā, piemēram, baletdejotājas vai vingrotāja daudzu tēlu radīšanā liela nozīme tehniskajam atradumam - ļoti īsajai ekspozīcijai, kas ļāva attēlot emocionāli iespaidīgu lidojuma momentu.

Fotogrāfijas ekspozīcija nosaka arī daudzu citu fotoattēlu emocionālo iedarbīgumu. Citreiz attēla emocionālais iedarbīgums ir atkarīgs no objekta attāluma, piemēram, kādas planētas virsmas fotogrāfija, kosmonauta fotogrāfija atklātajā kosmosā, cilvēku fotogrāfija uz ziemeļpola vai kādā citā grūti sasniedzamajā vai viņu dzīvībai bīstamā vietā. Šajos gadījumos tieši fizikālais faktors liela mērā nosaka fotoattēla emocionālo efektu. Līdz ar to par nozīmīgiem fotogrāfijas meistariem jāatzīst arī tie fotogrāfi, kuri veikuši jaunu soli fotogrāfijas fizikāli tehnisku robežu paplašināšanā, jauno iespēju apgūšanā, kuri pieskaitāmi „pie pirmajiem, kuri...". Viņu fotogrāfiskos attēlus apbrīnoja kā tādus, tie izraisīja emocionālu saviļņojumu, tātad bija nozīmīgi kā vieni no pirmajiem fotoattēliem, tad kā vieni no pirmajiem krāsainajiem, vieni no pirmajiem momentānajiem, tad vieni no pirmajiem galogrāfiskajiem u. tml.

Līdzīgi fotogrāfa veikuma nozīmīgumu lielā mērā nosaka tas, ka fotogrāfs dokumentējis kādu sabiedriski svarīgu faktu vai notikumu, atradies īstajā brīdī un īstajā vietā un "ievada" tur sava fotouzņēmuma skatītājus. Nenoliedzot fotogrāfijas kompozīcijas nozīmi radītā tēla iespaidīgumā, jāatzīst, ka tieši attēla dokumentālais raksturs tādos gadījumos spēlēs izšķirošo lomu.

Bet laika gaitā vēsturiski pagātnē attālināti fotouzņēmumi iegūst pieaugošu vēsturisku nozīmīgumu, dokumentēdami ne vien vēsturiski nozīmīgus cilvēkus, faktus un notikumus, bet pašu pagātnes cilvēku izskatu, darbību, dzīvesveidu. Paša fotografējamā objekta izraudzīšana liecina par sabiedrisko uzmanību tam, ja atzīstam, ka fotogrāfs ir pilnvērtīgs sabiedrības pārstāvis un viņa acs ir arī sabiedrības acs! Fotogrāfijas uzmanības pievēršanās aizvien jauniem objektiem un tēmām fotogrāfijas vēsturē aplūkojama kā jaunu attīstības posmu sasniegšana, un to veikušie fotogrāfi attiecīgi novērtējami.

Sastādot pārskatu par kādu fotogrāfijas vēstures posmu, meklējot tam raksturīgākos fotogrāfus, būtu pārspīlēti prasīt no apzinātāja vai pat pētnieka visu attiecīga perioda fotogrāfu darbu pazīšanu. Ja apzināta tiek relatīvi nesena pagātne, tad nozīmīgāko fotogrāfu vārdus var atrast notikušo izstāžu katalogos, pārskatos un recenzijās, periodiskās preses fotogrāfu vidū, arī starp nozīmīgāko valsts institūciju un lielāko firmu darbību reprezentējošajiem štata un pieaicinātajiem fotogrāfiem cerībā, ka par tādiem pieaicināja tajā laikā labākos. 20. gadsimta pirmajā pusē un īpaši jo agrāk, jo vairāk labākos, periodam raksturīgākos fotogrāfus ir pamats meklēt fotostudijās, jo viņu profesionālās eksistences pamatā, kamēr fotogrāfija nekļuva par izplatītu vaļasprieku, bija viņu darbu sabiedrībā atzītā augstā kvalitāte. Pie viņiem parasti vērsās svarīgākajos dzīves gadījumos un attiecīgā laika nozīmīgākās personas. To mēdz dēvēt par Nacionālo dokumentāro mantojumu, bet vai Latvijas valsts arhīvu  fondos ir pārstāvēti šī mantojuma veidotāji, respektīvi autori?  Principā , jā.  Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā ir Latvijas foto meistaru darbi , tomēr, pat veidojot atsevišķa fotogrāfa fondu, primārais ir fotodokumenta saturs, nevis paša autora reitings sabiedrībā. Līdz šim arhīvs nav  tādu uzdevumu izvirzījis. Saskaņā ar  arhīva foto dokumentu uzkrāšanas kritērijiem, pirmkārt, tika vērtēta  redzamā persona vai notikuma kultūrvēsturiskā nozīme, tad fotodokumentu tapšanas laiks un tikai pēc tam pienācīga vieta ierādīta dokumenta autoram!  Arhīva uzdevums ir uzkrāt Latvijas vēstures liecības. Tomēr fotodokumentiem,  nozīmīgiem kultūrvēsturiskiem pieminekļiem  ir autors, un  būtu interesanti uzzināt, kādus kritērijus savu darbu novērtēšanai  izvirza paši autori, kuru vārdi  ir pārstāvēti Latvijas arhīvu un muzeju kolekcijās , tādejādi reprezentējot valsti. Ir apsveicami, ka paši autori ir ķērušies arī fotogrāfijas attīstības procesa izpētei, un tāpēc jāņem par labu atsevišķu speciālistu mēģinājumi uzrakstīt kāda fotogrāfijas vēstures posma apcerējumu vai sastādīt tā notikumu hronoloģiju, pieņemot un piedodot kā "jaunības grēku" to fragmentārismu, subjektivitāti un attīstības citas nepilnības, bet saglabājot iecietību un respektu pret dažādu autoru viedokļu savdabīgumu un to savstarpējām atšķirībām.

Sākotnēji šķiet, ka Latvijas foto vērtumu jeb kanonu sastādīt ir neiespējami. Tomēr piedāvāju vienu, pareizāk sakot, vienu neapšaubāmu kritēriju kopumu - Jānis Gleizds. Tas var atvieglot komplicēto uzdevumu. Arhīvs to izmantos, veidojot "Anneles un Jāņa Gleizda  fondu", kuru veidos ne vien fotomākslinieka darbi, bet arī Anneles Gleizdes vēsturiskās liecības par Latviju vēl no pagājušā gadsimta. Pašlaik tiek noteikti fonda izmantošanas un administrēšanas noteikumi.           

Mājas lapa Foto.lv un tā radītājs Juris Kmins šajā ziņā var sniegt nozīmīgu ieguldījumu fotogrāfijas vēstures Latvijā apzināšanā.

Inta Kaņepāja