Mūsdienās nav pat nepieciešama īpaša interese par fotogrāfiju, lai dzīve ikdienā mūs atkal un atkal savestu kopā ar kādu fotogrāfu un fotomākslinieku. Un nav nekāds brīnums, jo šodien fotografē teju visi, bet pietiekami daudzi no viņiem sevi dēvē par fotomāksliniekiem. Atšķirībā no daudziem profesionāliem fotogrāfiem un ar fotogrāfiju saistītiem cilvēkiem „vecumā pēc piecdesmit", kuri uzskati, ka fotogrāfija Latvijā ir degradējusies gan kvalitātes, gan izpildījuma, gan vēstījuma ziņā, man tas neliekas ne slikti, ne šausminoši. Domāju, ka fotogrāfija, līdzīgi daudzām citām nozarēm, attīstās „pa spirāli", turklāt - ir ļoti grūti nodefinēt kritērijus, kuri raksturotu labu fotogrāfiju. Ir zināms, ka arī ar kabatas tālrunī iebūvētu fotoaparātu var radīt izcilu fotomākslu. Īpaši, ja piekrītam uzskatam, ka „mākslā kompromisu nav. Vai nu māksla ir, vai nav". Un zināms ir arī tas, ka fotomāksla sen vairs nav pareizi eksponēts kadrs, kas demonstrē skaistumu.

Es domāju, ka tas ir ļoti vērtīgi, ka daudzi fotografē un uzskata sevi par fotogrāfiem un fotomāksliniekiem. Cilvēki apgūst jaunas zināšanas un interesanti piepilda savu brīvo laiku. Pat tad, ja daļa šo censoņu nav nopietni nozares pārstāvji, viņi un viņu darbi tomēr veido platformu, uz kuras attīstīties un izkristalizēties labākajam no labākā. Kaut vai tāpēc vien, ka piedāvā salīdzināšanas iespējas. Kā pierādījums tam ir neskaitāmās dažāda līmeņa, kvalitātes, tematikas, stila un veida izstādes, kas skatāmas gan valsts galvaspilsētā, gan perifērijā. Es domāju, ka tieši skatītāji - gan dažāda veida profesionāļi, gan vienkāršie cilvēki, gan fotogrāfijas pircēji - ir tie, kuri vislabāk izvērtēs to, kas tad ir laba fotogrāfija. Un es nedomāju, ka labas fotogrāfijas pastāvēšanu iespējams apdraudēt ar to, ka apkārt tiek radīta un rādīta slikta fotogrāfija.

Problēma, manuprāt, ir pavisam cita. Es uzskatu, ka vislielākie „cietēji" šajā valstī un nozarē ir tie, kuri vēlas un darbojas atbilstoši jēdzienam „profesionāls fotomākslinieks". Uzreiz vēlos norādīt, ka pie šīs grupas nepieder tā fotogrāfu daļa, kas regulāri veic dažāda veida komerciālus foto pakalpojumus, piemēram, kāzu un kristību fotografēšanu, reklāmas pasūtījumu izpildi un tamlīdzīgi, lai gan, tiesa, arī viņu radītie darbi gadu gaitā var izrādīties māksla. Profesionāls fotomākslinieks, manuprāt, ir mākslinieks, kurš, izmantojot fotogrāfiju par izteiksmes veidu un fotoaparātu par tehnisko risinājumu, rada kvalitatīvus mākslas darbus. Tie var tikt radīti pēc pasūtījuma vai arī vienkārši savas mākslinieciskās pašizteikšanās nolūkā. Visbiežāk šāda veida fotogrāfijām jeb mākslas darbiem ir arī filozofisks pamatojums jeb vēstījums, kuru apzināti vai neapzināti fotomākslinieks centies izteikt un parādīt skatītājam. Domāju, ka no lielā fotogrāfu skaita, tikai daļa darbojas šādi un varētu tikt saukti par profesionāliem fotomāksliniekiem. Tomēr tie nav tikai tie daži Latvijas fotogrāfi, kuru vārds izskanējis un pazīstams, pateicoties starptautiskai atzinībai. 

Lai gan tieši fotomākslinieka vārda atpazīstamība un pat atzinība ir tās balvas par ieguldīto darbu, kuras fotomākslinieks var iegūt salīdzinoši viegli. Un diemžēl Latvijā vēl aizvien ir pietiekami daudz profesionālu fotomākslinieku (gan jaunāka, gan vecāka gadagājuma), kuriem tad šīs „konfektes" ir pietiekami lielas un garšīgas, lai tāpēc strādātu, strādātu un strādātu. Kā arī ieguldītu finanšu līdzekļus materiālu iegādei, fotogrāfiju izgatavošanai, projektu izmaksu finansēšanai un pat fotoizstāžu sagatavošanai. Labākajā gadījumā šie mākslinieki saņem kompensāciju materiālu izmaksu segšanai dalībai projektos un izstādēs, nereti neliela apjoma - dažos simtos latu skaitāmus, honorārus. Tas nozīmē, ka pat tad, ja fotomākslinieks ir sasniedzis tādu līmeni, ka viņu ievēro, novērtē, izstāda vietējā un starptautiskā mēroga mākslas pasaulē - muzejos, festivālos, biennālēs, viņa ienākumus tas praktiski nevairo. Tiesa, veidojas vārda atpazīstamība un atzinība, bet kāda no tā jēga? Ir mākslinieki, kuri to sauc par nekomerciālu mākslu. Tātad mākslas radīšanas process, kura motivācija ir nepieciešamība pē šī procesa. Iespējams, otra motivācija ir radīto mākslas produktu atrādīšana skatītājiem. Ir dažādi cilvēki un dažādi mākslinieki un katram citas lietas sniedz gandarījumu un prieku par dzīvi.

Pat neskatoties uz to, ka manas (jaunās) paaudzes māksliniekiem tiek pārmestas lielas ambīcijas un vēlme nopelnīt, man kā praktiskam mūsdienu laikmeta trīsdesmitgadniekam rodas dabisks jautājums - kurš maksā izdevumus par fotomākslinieka īres un komunālajiem izdevumiem, kredītsaistībām par mitekļa iegādi, suņa būdas celtniecību, bērnu apģērbu iegādi un citām lietām, ja fotomākslinieks savu laiku velta nekormeciālas fotomākslas radīšanai? Manuprāt, ir tikai daži risinājumi. Pirmkārt, dzīvot uz apkārtējo cilvēku rēķina, kas nozīmē, ka fotomākslinieka ģimenes locekļi ir viņa mākslas sponsori, kas tomēr pieauguša cilvēka jeb fotomākslinieka pašcieņai brīžiem var būt graujoši, ja šāda situācija konkrētajā ģimenē vispār ir iespējama. Otrkārt, dzīve uz izdzīvošanas robežas jeb askēze dzīves garumā. Trešais risinājums, kuru mūsdienās piekopj daudzi jaunie mākslinieki - strādāt pamatdarbā un taisīt „brīvdienu mākslu". Es uzskatu, ka tikai koncentrēšanās uz vienu pamatmērķi, nežēlīgs darbs, izpēte un nepārtraukta mācīšanās dod iespēju radīt paliekošus mākslas darbus. Bez tam atšķirībā no padomju laikiem, kad nodarbošanās ar mākslu bieži bija vienīgais legālais pašsaglabāšanās veids, cilvēka sociālā prestiža jautājums, kā arī iespēja nevardarbīgi vērsties pret pastāvošo politisko iekārtu, mūsdienās māksliniekiem šī motivācija vairs nepastāv. Cilvēks ir brīvs pašizteikties dažādos veidos, ir mainījies laikmets un vērtības. Šodien mēs, gribam vai negribam, „balsojam" ar naudu. Un ir skaidrs, ja mākslinieks (ar veselu pašvērtējumu un pašapziņu) par padarīto darbu naudu nesaņems, ar laiku tam atmetīs ar roku. Bez tam jārēķinās ar to, ka iegūt mākslinieka izglītību un prasmes ir kļuvis ļoti dārgi, tāpat turpināt tālākizglītību, apmeklējot praktikumus, festivālus un citus izglītojošus pasākumus ārpus Latvijas. Domāju, ka šobrīd bieži nodarbošanos ar mākslu var pieskaitīt pie cilvēka agrīnās jaunības aktivitātēm. Pieaugot briedumam un atbildībai par līdzcilvēkiem, bet nesaņemot finansiālo samaksu par padarīto darbu, mākslinieki darbu neturpinās. Domāju, ka profesionālu mākslinieku skaits, kuri visu dzīvi konsekventi strādās un radīs kvalitatīvus mākslas darbu, nākamajās paaudzēs Latvijā krietni saruks.

Rietumu pasaule šos jautājumus ir atrisinājusi citādāk. Fotomākslinieks ir profesija, kurā strādājot tiek radīti produkti - fotogrāfijas. Protams, tās tiek atrādītas nekormeciālos nolūkos izstāžu zālēs, muzejos, festivālos un biennālēs skatītājiem un mākslas mīļotājiem. Tāpat ir ziedotāji un labdarības fondi, kas piešķir māksliniekiem stipendijas un naudas balvas, bet tomēr - arī mākslas nozarē pamatā visu nosaka pieprasījums un piedāvājums. Mākslinieki par saražoto produktu - mākslas darbiem, saņem samaksu no galerijām un izdevējiem, kuri savukārt ir vidutāji starp ražotāju un patērētāju. Rietumu pasaulē fotogrāfijas un foto grāmatas tiek pirktas. Un šajā gadījumā runa ir par spēles dalībniekiem - galerijām un izdevējiem.

Līdzīgi kā mēs dzirdam ik trešdienu televīzijā, arī es vēlos vaicāt - kas notiek Latvijā?

Diemžēl Latvijā nenotiek gandrīz nekas, ko varētu attiecināt uz jēdzienu „fotogrāfijas tirgus". Pirmkārt, Latvijā nav šādu tradīciju, ko, pirmkārt, nosaka tas, ka piecdesmit gadu garumā vispār bija pārrāvums komercdarbībā, otrkārt, ja arī aizvadītajās divās desmitgadēs ir attīstījies vietējais mākslas tirgus, tad tas pamatā attiecas uz glezniecību. Pat tad, ja šajā sabiedrībā tiktu iedibinātas tradīcijas pirkt un pārdot fotogrāfijas un foto grāmatas, tomēr tas ne līdz galam atrisinātu situāciju, jo pirktspēja un mākslas produktu cenas ir neadekvāti zemas attiecībā pret izmaksām. Bez tam, jādomā, ka tuvākajos gados tas noteikti neuzlabosies. Lai radītu kvalitatīvus mākslas darbus, ir jāinvestē milzīgi finanšu līdzekļi izglītībā, tālākizglītībā, materiālu iegādē un mākslas darbu radīšanā. Bez tam tāda līmeņa profesionālis diez vai ir gatavs strādāt, nopelnot labākajā gadījumā dažus simtus latu mēnesī. Mākslinieks, kurš koncentrējas uz vietējo Latvijas tirgu, gribot negribot var atļauties būt tikai svētdienas mākslinieks.

Domāju, ka no salīdzinoši zemās pirktspējas un tirgus tradīciju trūkuma cieš ne vien latviešu mākslinieki, bet tik pat arī galerijas un izdevēji. Tāpēc man nav skaidrs, kāpēc latviešu māksla netiek eksportēta uz valstīm, kurās ir gan tradīcijas, gan pirktspēja? Īpaši šobrīd, kad principā visa Latvijas ekonomikas nākotne tiek saistīta ar eksportu.. Ir taču skaidrs, ka eskportējot mākslas produktus uz Rietumiem, pelnītāji būtu galerijas un grāmatu izdevēji. Jautājums ir, cik vietējo galeriju piedalās pasaules mākslas un grāmatu gadatirgos, piemēram, Paris Photo un Arlas fotofestivālā, tādā veidā veidojot gan galerijas, gan mākslinieku vārdu, cik izstāda un tirgo Latvijas mākslu citās valstīs, piemēram, veidojot bartera darījumus ar galerijām citviet? Tāpat tikai retos gadījumos galerijas un pārstāvētie mākslinieki parādās solīdos tīmekļa izdevumos, piemēram, artnet.com. Manuprāt, ir novērojams nosacīts mākslas eksports uz bijušajām Padomju Savienības valstīm, bet ne Rietumu pasauli. Tāpat liekas nesaprotami, kāpēc pasaules izsoļu namos, piemēram, Christies un Sotheby's, nekad neparādās latviešu autoru, piemēram, vecmeistaru mākslas darbi? Ja latviešu māksla, pateicoties nekomerciālām institūcijām, ir novērtēta starptautiski (izstādes, festivāli utt.), tad tā tiktu novērtēja arī komercpasaulē, kas nozīmē, ka tā tiktu pirkta. Ir taču skaidrs, ka lielie kolekcionāri no Ņujorkas un Honkongas diez vai brauks uz nezināmo pilsētu Rīgu iegādāties nezināmo mākslinieku darbus. Jādomā, ka šeit pamatā var cerēt uz vācu tūristiem, kuri atkal ir tie, kuri nosaka cenu latiņu. Pastāvīgi sekojot līdzi fotogrāfiju izsolēm minētajos izsoļu namos, var novērot, kā galerijas līdztekus novērtētajiem fotomāksliniekiem „iepludina" jaunos un nepazīstamos fotogrāfus, kuru darbu sākotnējās cenas ir tomēr vairāki tūktoši eiro par darbu. Uzskatu, ka tā ir adekvāta sākumcena māksliniekam, kurš ir ieguvis pamatīgu izglītību un veicis pirmās iestrādnes savā darbā. Interesanti, ka bieži šo mākslinieku vārdi un darbi nav parādījušies ne izstāžu zālēs, ne festivālos jeb citāda veida mākslas apritē. Jādomā, ka muzeju (nekomerciālā) un galeriju (komerciālā) māksla nereti dzīvo līdzās, bet nesatiekas. Arī Latvijas situācijā bez 1000 eiro kā sākumcenas fotomāksliniekam nav jēgas nopietni strādāt.

Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka šajā reģionā ir interesants mākslas piedāvājums. Patiesībā šeit ir milzīga mākslas pārprodukcija, ko ir noteicis tas, ka aizvadītajos piecdesmit gados mākslas produkti tika ražoti, bet tirgus nebija. Domāju, ka šeit var izveidot par salīdzinoši lētu naudu dažāda veida mākslas darbu kolekcijas un piedāvāt Rietumu pasaulē komplektus par veselas nācijas mākslas attīstību. Īpaši lielas investīcijas nav nepieciešamas, jo šeit vēl aizvien ir tik daudz nekormerciālu mākslinieku un darbu cenas uz pasaules fona ir smieklīgas. Jebkurā gadījumā šīs ir pārdomas par mākslas tirgotāju nozari.

Bet kas atliek jaunam, sevi cienošam, strādāt gribošam un varbūt talantīgam jaunam Latvijas fotomāksliniekam, kurš negrib gaidīt un varbūt nesagaidīt „Impresario", kurš ir gatavs pieteikt pasaulei Latvijas mākslu, tajā starpā arī fotomākslu?

Lai gan arī lielie fotogrāfi Alfrēds Stiglics (Alfred Stieglitz) un Anrī Kartjē-Bresons (Henri Cartier - Bresson) bija arī paši sev galeristi, mūsdienās tas tā tomēr vairs nedarbojas un kompetences lauciņi spēlē ir strikti sadalīti. Mākslinieks, kuru nepārstāv galerija, mākslas tirgū netiek ņemts nopietni jeb precīzāk - vispār nav spējīgs tajā piedalīties.

Tāpēc laikam jau vien atliek sekot pa mūsu labāko operdziedātāju iemīto taciņu uz Rietumiem, kur par darbu arī maksā. Pirmkārt un nepārprotami tas nozīmē noslēgt līgumu ar kādu no Rietumu pasaules galerijām, kas veido mākslinieka vārdu un vietu lielajā mākslas pasaulē, kur mākslas darbi tiek pirkti un pārdoti: tādā veidā - gribot negribot - veicinot iespēju pelnīt citvalstu galerijām un institūcijām. Labā lieta ir tā, ka atšķirībā no operdziedātājiem un zinātniekiem, iespējams, fotomākslinieku darba specifika tik konkrēti nepieprasa pārvākties uz dzīvi Londonā, Milānā vai Ņujorkā... Dzīve Rīgā fotomākslinieka radītajiem mākslas darbiem veido pievienoto vērtību, jo domāju, ka Latvijas fotomākslinieku trumpis ir tieši tas, ka darbos tiek rādītas citādas vērtības, pasaules uzskats, vietas, priekšmetiskā vide, estētika...

Dorothea Lancman,
profesionāla fotomāksliniece