Mārtiņa Buclera devums Latviešu fotogrāfijā

Pēteris Korsaks, fotovēstumieks Bilde, pati mēma būdama, runā visās pasaules valodās bez valodas un padara vēl dzīvāku dzīvo vārdu. Mārtiņš Buclers Latviešu fotogrāfijas pamatlicēja Mārtiņa Buclera šūpuļa līksts ir kārta patālu no Siguldas, Leišmalē, Saukas pagasta Juču mājās 1866. gada 12. decembrī, bet viņa aktīvās dzīves gaitas norisinājās Siguldā un Rīgā. Arī par savu atdusas vietu Buclers acīmredzot ir izvēlējies nevis dzimto pusi, kā tas parasti mēdz notikt, bet Siguldu. Runājot par Buclera atdusas vietu, jāteic, ka septiņdesmitajos gados, kad uzsāku latviešu fotogrāfijas vēstures pētniecību, daudzi zināja gan nosaukt M.Buclera vārdu, tomēr neviens nevarēja pateikt, kas ar viņu noticis un kur viņš atdusas. Meklējumu rezultātā nonācu līdz Siguldai un, pateicoties arhitektam Rozentālam un to gadu kapu kopējai (diemžēl viņas vārdu neatceros), kas man parādīja viņa kapa vietu, mēs šodien varam viņu apciemot.Tagad jau daudzi fotogrāfi pabijuši pie viņa kapa, jo vairākus gadus tiku organizējis pasākumus, izsludinot tos ar laikraksta ,,Literatūra un Māksla" starpniecību. Vēlāk Fotomākslas savienība uzstādīja Solveigas Vasiļjevas veidotu pieminekli, un, pateicoties Siguldas novada domes atbalstam uzstādīta kapa plāksne, uz kuras skaidri izlasāms Mārtiņa Buclera vārds. 1894. gadā Mārtiņš Buclers uzsāka mācības Rīgā, pēc fotogrāfisko zināšanu apgūšanas trīs gadu garumā viņš 1897. gadā Siguldā pie vecās pārceltuves atver fotodarbnīcu, iespējams, kā pirmais latvietis Siguldas novadā. Šogad 12.decembrī atzīmēsim 143. dzimšanas dienu. Kā izrādījās vēlāk, minētajai fotodarbnīcai bija liela nozīme topošās latviešu fotogrāfijas attīstībā.2006. gadā apritēja simts gadi kopš Mārtiņš Buclers nodibināja Latviešu Fotogrāfisko biedrību un arī sāka izdot žurnālu STARI. Šajā žurnālā bija fotonodaļa, kura tika veltīta fotogrāfijai un kurā pirmoreiz latviešu valodā varēja rast atbildes uz jautājumiem, kas ir fotogrāfija, vai fotogrāfija ir māksla, un daudziem citiem jautājumiem. Man kā pētniekam šis žurnāls bija gandrīz vai vienīgā iespēja uzzināt, kāda tad bija pirmā latviešu fotogrāfu izstāde, kur tā notika un kas bija labākie autori. Šo recenziju bija uzrakstījis dzejnieks Kārlis Krūza, kurš pats savulaik bija apguvis fotogrāfa amatu un kādu laiku arī strādājis par fotogrāfu. Pēc desmit gadu ilgās pieredzes fotogrāfa darbā Siguldā 1904. gadā M.Buclers, visticamāk Siguldā, uzraksta un izdod pirmo mācību grāmatu latviešu valodā FOTOGRĀFIJA, līdz tam brīdim speciālā literatūra bija pieejama tikai franču, vācu, krievu un angļu valodā. Ir jāpiebilst, ka M.Buclers, pārvaldot vācu un krievu valodu, spēja radīt jaunvārdus, proti, foto terminoloģiju latviešu valodā, kuru mēs šodien lietojam kā pašu par sevi saprotamu lietu. Formātā nelielā grāmata kļuva par vairāku paaudžu fotogrāfu rokasgrāmatu, no kuras daudzi fotogrāfa amatu apguva pašmācības ceļā. Tajā ievietota arī reklāma par vasaras foto kursiem Buclera darbnīcā Siguldā. Pēc pirmāslatviešu fotogrāfu izstādes Rīgā nākamā izstāde tiek sarīkota 1908. gadā Siguldā M.Buclera fotodarbnīcā Gaujas ielā 4, vienlaicīgi ar izstādi tika rīkoti svētki publikai un fotogrāfijai Fotogrāfu kalnā, kas atradās netālu no M.Buclera darbnīcas. Rakstot par to, ka šī izstāde bija kalpojusi fotomākslas attīstībai, žūrijas loceklis Jānis Jaunsudrabiņš īpaši izcēla Jāņa Rieksta foto darbus: "Rozentāla kundzes portreja ir tāds fotogrāfijas mākslas darbs, ka pilnīgāku par to vairs nevar iedomāties." Tas bija ļoti augsts novērtējums, un arī turpmākajā darbībā Jānis Rieksts ir novērtējams kā viens no izcilākajiem latviešu fotogrāfiem 20.gs. pirmajā pusē. Kā pārsteidzošs moments, pat salīdzinot ar mūsdienām, ir atzīmējams tas, ka minēto izstādi pusotras dienas laikā apmeklējuši 600 skatītāju. Liela daļa no skatītājiem bija atbraukušie viesi no Rīgas, jo pasākums jau iepriekš tika reklamēts. Par piemiņu no šiem svētkiem Fotogrāfu kalnā katrs dalībnieks saņēma fotogrāfiju M.Buclera veikalā Rīgā. Līdz pat 1914. gadam biedrība rīkoja izbraukumus uz gleznainākajām vietām Latvijā un arī uz Fotogrāfu kalnu. Divdesmitajos gados tika paziņots, ka Fotogrāfu kalnu Latvijas valdība nav atvēlējusi Fotogrāfu biedrībai. Uz jautājumu, kā bija iespējams to darīt tā saucamajos cara laikos, mana atbilde ir tāda, ka acīmredzot starp M.Bucleru un grāfu Nikolaju Kropotkinu ir pastāvējusi laba sapratne vai pat draudzība. Pēc Valsts Vēstures arhīva ziņām ir redzams, ka M.Buclers ir strādājis Kārtužu muižā par spirta brūža pārvaldnieku, muižas īpašnieks tolaik bija Stenboks Fermors, kurš bija apprecējis N. Kropotkina māsu. Kārtužu muižā ir dzimis ari M.Buclera dēls Fridrihs 1900.gada 13.augustā, par to liecina ieraksts Nītaures draudzes metriku grāmatā. Laikposmā, kuru Buclers pavada Siguldā 19.gs. beigās, viņš ne tikai nodarbojas ar fotogrāfiju un izdod pastkartes, bet vāc tautasdziesmas un pieraksta melodijas Krišjāņa Barona Latvju Dainām. Ir saglabājusies arī M.Buclera sarakste ar Dainu tēvu. M.Buclers ir iesūtījis ap divi tūkstoši tautasdziesmu, bet Latvju Dainās Barontēvs ir ievietojis tikai 355 tautasdziesmas. Ar Buclera vārdu Jurjānu Andreja savāktajā dziesmu krājumā ir atrodamas ļoti senas melodijas, tā sauktās sutartiņas, kuras pierakstījis Bucleru Mārčus un kuras sauc ari par Saukas jeb Buclera sutartiņām. Viņš līdz pat Pirmā pasaules kara laikam aktīvi organizēja fotoizstādes ne tikai pašu mājās, bet ari ārvalstīs, kur latviešu fotogrāfi guva atzīstamus panākumus - gan Krievijā, gan Rietumeiropa. Jaundibinātajā Latviešu Fotogrāfiskajā biedrībā aktīvi iekļāvās un piedalījās izstādēs Emīlija Mergupe, tepat no Mālpils puses, vēlāk viņa vadīja M.Buclera fotorūpniecību, jo, kā zināms, 1902. gadā viņš uzsāka fotoplašu ražošanu un no 1914.gada arī fotopapīra ražošanu. 1944.gadā pēc M.Buclera nāves uz viņa kapa Latvijas amatnieku biedrība uzlika plāksni ar uzrakstu ,,Fotoliteratūras rakstniekam", kas tagad glabājas Turaidas muzejrezervāta krājumā. Mārtiņš Buclers savā dzīves laikā līdz 1938.gadam, kad iznāca viņa pēdējā grāmata, ir sarakstījis vairākas mācību grāmatas un ir nepārspēts šajā ziņā, ari ieskaitot periodu pēc Otrā pasaules kara. Esmu aprēķinājis, ka kopā ar žurnāliem M.Buclera izdoto grāmatu tirāža ir visai iespaidīga - 115000 eksemplāru. 1920. un 1930. gados M.Buclers vairāk pievērsās izstāžu vērtēšanai un publikācijām presē, kā ari turpināja attīstīt fotoplašu un fotopapīra ražošanu, konkurējot ar ievestajiem ārzemju ražojumiem un gūstot medaļas rūpniecības izstādēs. Latvijā pastāvēja sešas foto biedrības (Liepājā, Jelgavā, Rīgā) un visas rīkoja izstādes, kurās par žūrijas locekli vienmēr tika aicināts Mārtiņš Buclers. Viņa pārdomas par fotogrāfiju kā mākslu un fotogrāfijas nozīmi latviešu tautas dzīvē ir atrodamas toreiz izdotajos foto žurnālos - "Stari", "Fotogrāfijas Mēnešraksts", "Attēls", "Objektīvs" u.c. Tā piemēram, vienā no savām grāmatām ,,Vadonis fotoetnogrāfijā" 1925.gadā M.Buclers rakstīja: " {...} īpatnība ir katras tautas bagātība un nevar tas mūs bagātākus darīt, kas atņem mums mūsu īpatnību. Tamdēļ ar steigu ir dokumentējama katra īpatnība: ja tā arī nav atdzīvināma, lai tā uzglabājas mūsu tautas īpatnību krājumā." Vēl pirms Pirmā pasaules kara Latviešu Fotogrāfiskās biedrības etnogrāfiskā sekcija izstrādāja zinātnisku programmu, kā jādokumentē un jāpieraksta senās celtnes, darba rīki, darbs to dabīgajā vidē. Šo programmu uzsāka realizēt par zvejnieku dzīvi un darbu Rīgas jūrmalā. Te minami publicista un etnogrāfa Mārtiņa Sama, Jāņa Rieksta un laukos dzīvojošo fotogrāfu vārdi. Arī pats M.Buclers aktīvi fotografēja. Ir zināmas tādas fotogrāfijas kā "Kulšana uz lauka Siguldā", "Kartupeļu lasīšana", vai "Zemes malkas jeb kūdras iegūšana". Daudzi fotoattēli no J.Rieksta, E. Gaiķa un žurnāla "Stari" etnogrāfiskā krājuma tika ievietoti monumentālajā darbā Latvju Raksti, kas ir jau kā piemineklis Buclera darbības daudzpusībai. Ilgus gadus Mārtiņa Buclera paveiktais darbs netika pētīts un nonāca aizmirstībā, lai gan viņa devums Latvijas kultūrā ir liels un nozīmīgs. Vēl padomju laikos vērsos pie Siguldas varas vīriem ar lūgumu iemūžināt viņa piemiņu, nosaucot viņa vārdā ielu vai uzstādot piemiņas zīmi pirmās fotodarbnīcas vietā tā arī palikusi bez atbildes